Mani vecāki nekad nevarēja satikt, jau bērnībā es sapratu, ka viņi nemīl viens otru. Kādu dienu, kad man bija 10 gadi, mamma savāca savas mantas un aizgāja, kamēr tēvs bija darbā. Viņa paņēma visu: mēbeles, apģērbu, galda piederumus, traukus, sadzīves tehniku… Es paliku tukšā mājā. Es raudāju, kliedzu, lūdzos, lai viņa neiet prom, lai vismaz paņem mani līdzi.
Pēc tam es piezvanīju tētim un izstāstīju par notikušo. Viņš nevarēja pārnākt no darba ātrāk, bet apsolīja, ka pārnāks tiklīdz varēs un palūdza mani aiztaisīt visas durvis un logus.
Nezinu kāpēc, bet es tajā brīdī atcerējos gardās sviestmaizes, kuras man vienmēr gatavoja tētis, un nolēmu šoreiz pagatavot tās viņam. Es sasmērēju sviestmaizes un uzliku tās uz plastmasas šķīvja, kuru atradu virtuves galdā. Bet pēc tam apsēdos uz sliekšņa sagaidīt tēti.
Rezultātā es nogaidīju apmēram 4 stundas. Kad tēvs pārradās mājās, viņš bija satriekts no tukšās un ”izķeskātās”mājas. Tajā brīdī es viņam pasniedzu sviestmaizi un pateicu: ”Es to uztaisīju tev.” Tētis paņēma sviestmaizi, apsēdās man līdzās, un mēs to pa abiem apēdām. Es redzēju, ka tēvs no visiem spēkiem centās nesākt raudāt manā klātbūtnē, bet emocijas viņu plosīja no iekšas.
No tā brīža ir pagājuši 5 gadi. Un tētis joprojām atceras to dienu. Viņš saka, ka ar to nelielo žestu es esot atvieglojusi viņa šausmīgāko dzīves posmu. Viņš saka, ka es izglābu viņam dzīvi.
Avots: vrutmilife.com